Viss , viss ko es daru es automātiski cenšos izdarīt tā , lai tev mazāk sāpētu , bet parasti viss sanāk pavisam savādāk. Centos kā labāk, bet sanāca kā parasti. :(
Zini , lai kāds būtu tgd tavs lēmums , es to pieņemšu tādu kā ir. Es tgd sāku šaubīties vai vispār es esmu cilvēks un vai man ir vērts atrasties uz šīs zemes, jo viss ko es daru, gandrīz viss tev izraisa sāpes , bet ja mans mērķis bija tevi iepriecināt vai pasargāt no kārtējām asarām un pārdzīvojumiem. Cik pārdzīvojumiem pilnas naktis es tev esmu radījis, cik tu esi raudājusi manis dēļ? Vai es vispār esmu pelnijis Tevi? Tu esi kā eņģelis , bet es kā grūti maināms kāju pamels , kurš gandrīz nevienam nav vajadzīgs , izņemot tos brīžus kad kāds no manis ko grib. Es zinu ka mani vārdi tev tgd diez vai kko nozīmēs, jo jau 2. reizi tevi tik smagi pievīlu gribēdams kā labāk! Pilnīgi iespējams , ka mani vecāki tgd sēž debesīs un paši kautrējas ka ir laiduši pasaulē un skolojuši tādu cilvēku kā es. Es tgd pat kautrējos lietot savu uzvārdu, jo šaubos ka esmu viņa cienīgs. Man sirds vai lūzt no domas ka es esmu tevi tā pievīlis , viss ko es tgd vēlos, nez vai vispār tgd tas ir iespējams , visi mani sapņi tgd var sabrukt kā cukura pils lietū, bet neskatoties uz to, viss ko es vēlos uz šo brīdi, lai tu atnāktu pie manis rīt, un tad tu vari iet, es tevi neaizturēšu, cerams ka mēs varēsim palikt vismaz draugi, bet es šaubos vai tu pat to tgd gribēši ;( !
Visu šo laiku es dzīvoju tikai priekš tevis , pat ja tas tā
neizskatījās , tas tā tomēr bija. Tgd es neredzu jēgu savai dzīvai-
pašnāvība nav izeja un es to zinu, un nevēlos, lai kāds vēl tevi tajā
vainotu, tu mani esi labojusi uz to labāko pusi , parādīji dzīvi tādu ,
kāda viņa ir realitātē un reizē izrotāji viņu debišķīģi skaistu! Varbūt
esmu nevērtīgs, varbūt tu mani vairs neuzskati par cienīgu saukties par
tavu puisi, bet es ar to samierināšos un izdzīvošu šis mana paša
radītās sāpes līdz galam, jo pats jau esmu pie visa vainīgs.
