Tikko nosvinējām jūlijā 2009 gadā 2 gadiņus. Mēs esam kļuvuši vēl
saliedētāki, ciešāki. Pirmais gads jau pagāja ļoti ātri, tā vien likās,
ka tikai medusmēnesis beidzies. Gribējām abi vairāk būt kopā. Protams,
ikdienas darbi katru dienu, jo ir jāpelna iztika. Tomēr brīvdienās
cenšamies pēc iespējas izbraukt, vai doties kaut nedaudz pastaigā gar
dīķi, skatāmies filmas. Kopīgas lietas mūsu ģimenē ir ļoti daudz, jo
pamatā strādājam vienā virzienā. Veidojam kopīgi mājas lapas, dizainu,
saturu. Tas mūs ikdienas vieno, pilnveido, mēs esam viens vesels. Nemaz
nevarētu iedomāties citādu savu dzīvi.
Kāzu dienā mūsu dzīve pilnībā pagriezās uz 180 % vienā virzienā. Mums
daudz palīdzējis ir tas, ka mēs abi esam ticīgi. Abi ticam Dievam. Viņš
ir tas, no kā mēs smeļamies mīlestību. Mīlestība vienmēr ir dodoša. Man
jau liekas dīvaini, ka ģimenē mums nav lielu strīdu. Protams, ka ir
vajadzīga izrunāšanās, bet nav nekādu scēnu. Parasti, jau cilvēki
baidās precēties, jo liekas nu es apprecēšu tur un pēc tam viņa būs
pavisam tur citāda. Kāpēc mums jāprecas vispār, mums tāpat ir labi. Var
jau novelt vainu uz krīzi, kad nav naudas un vajadzības to darīt.
Tiem, kas nolēmuši precēties es novēlu ģimenes dzīvē būt iecietīgam
vienam pret otru, nemēģināt otru pārveidot, bet gan tieši otrādi
palīdzēt otram pilnveidoties un attīstīt savu personību un
individualitāti.
Visus pārpratumus vienmēr var izrunāt.
Grūti ietikt kaut ko tādām ģimenēm, kas kopā ir TIKAI tāpēc, ka
pieteicās mazais. Skumīgi ir skatoties, kad vīrs pazemo sievu publiski,
vai otrādi.
Mēs katrs izdarām savu izvēli ar ko vēlamies būt kopā. Tāpēc sperot šo
svarīgo dzīves soli, mums jāsaprot, ka vairs nevarēsim būt tāds pat kā
iepriekš ar savu egoistisko dabu, kas ir katrā cilvēkā.
